Dzejoļi ne tikai par svētkiem |
Bērnība
|
|
| Man mīļš ir vientuļais mākonīt's, Kas tālumā aizpeld vēja dzīts. Viss tas kopš bērnības mīļš un jauks - Tam vienmēr palikšu draugs. |
Kā mīlu savu bērnību, Tik jauku dzīves nieciņu. Ir visos mūsos bērniņš mazs, Kas dažreiz arī atmostas |
| Es ilgojos pēc bērnības Un mīļām, jaukām atmiņām. Es ilgojos pēc bērnības Un mīļām, jaukām atmiņām. |
Es ilgojos pēc bērnības |
Mazā Zella
|
Izauga tad Zella liela, |
| Dzīvoja reiz mazā Zella, Viņai mute vienmēr melna, Tomēr viņa nebēdāja, Dažreiz muti nomazgāja. Jā, jā, jā, jā, jā, jā Senos laikos bija tā. |
Zellai auga braši bērni, Mācībās tie nebij cēli. Taču viņi citu prata, Piemēram, tie dārzu raka. Jā, jā, jā, jā, jā, jā Senos laikos bija tā. |
| Zella nemācījās skolā, Netika tai sēdēt solā, Tādēļ viņa lasīja Ceļojuma grāmatas. Jā, jā, jā, jā, jā, jā Senos laikos bija tā. |
Zella devās viņus meklēt, Atskanēja varens kliedziens, |
Reksis
|
|
| Reksis balsi skaļu, Deva kājām vaļu, Pastrādājis sliktu lietu, Jāmeklē ir klusu vietu. |
Reksis ielien alā, Ķepas drusku salā. Miga tā kā ir pa cietu, Jāpārdomā šito lietu.
|
Rūķītis
|
Rūķim spēlēties ir vaļas, Kājās biksītes tam zaļas, Tumšpelēka jaciņa Un tai balta krādziņa. |
| Man mājās ir mazs rūķītis, Smukiņš tā kā pūķītis. Tas stāv uz plaukta brūnā, Ar mani labprāt runā. |
Kurpītes tam nava kājās, Tāpēc tup viņš vienmēr mājās. Rūķīts vienmēr jauki smaida, Mani mājās vienmēr gaida.
|
Meitenītes
|
Meitenīte, meitenīte, Kam tu tāda sliktdarīte? Veciem sviedi akmenīti, Man pieliki padenīt'. |
| Meitenīte, meitenīte, Kam tu tāda labdarīte? Vecmāmiņai roku devi, Man pacēli cepurīt. |
Īsas, īsas tās meitiņas, Kas meloja māmuliņai. Garas, garas tās meitiņas, Kas māmiņi palīdzēj'.
|
Smiltenei - Dzimtenei
|
Tagad pēc vairākiem gadiem Putni lido Smiltenes ģērbonī zili dzeltenajā. Lido tie mūžīgi mūžos Smiltenes ģērbonī zili dzeltenajā. |
| Pāri ravētiem dārziem, kāpostu laukiem, Pāri Smiltenei, pāri dzimtenei manai Lidoja putni, putni trīs. Lidoja putni, putni trīs. |
Smiltene
|
Tu tik maza, tu ti skaista, Tu mana Smiltene. Smiltene mana, Smiltene mana, Mīļā, skaistā Smiltene. |
| Smiltene mana, Smiltene mana, Dzimtene un bērnība. Smiltene mana, Smiltene mana, Mīļā, skaistā Smiltene. |
Smiltene mana, Smiltene tu Vidzemes mežos tītā. Smiltene mana, Smiltene mana, Mīļā, skaistā Smiltene.
|
Smiltene
|
Un piecstāvmājjumti Pret debesīm stumti, Stalti jo stalti ziemu un vasaru Pretīm man stājās. |
| Ak,Smiltene, Smiltene, Cik gan tu skaista! Visas pļaviņas, visi mežiņi Krāšņumā laistās. |
Un debess ar' tās Smiltenes skaistas, Spožās gaismiņās ik rītus, Vakarus krāsaini tās laistās. |
Dziesma saulītei
|
|
| Saulīt, saulīt, debesīs, Nāc pie manis šovakar, Nāc pie manis šovakar, Lai mēsestiņis noriet. |
Ūdentiņis slāpes sniedz, Zvaidznītes segu sedz, Zvaigznītes segu sedz, Lai saulīt, saule debesīs! |
Engure |
|
| Ir tāda vieta Latvijā, Ko par Enguri sauc. Šai skaistā vietā Varam lepni būt. Jo mums ir jūra, Un osta pašiem sava. |
Mums vieglas jahtas Un balti gulbji, Kas gar jūras krastu Skaisti peld. Un tas nekas, ka kādreiz Auksti vēji pūš. |
| Kur kuģi droši jūrā brauc. Mēs varam lepni būt, Jo mums ir jūrskola sava, Kur jaunā maiņa aug. Un tālās jūrās brauc. |
Un lielās vētrās |
Vasaras diena /Edgars Grinbergs, 4.a kl., Engures vsk./ |
Tad es mammai sāku lūgties: Vai tad burkāndobes nevar gaidīt? Būs tak diena rīt un parīt! Bet es jūtu , velti lūgties. Un tad smagi pūsdams, elsdams Stājos garās vagas galā. |
| Ir jauka, skaista diena. Ir vasarā tā vien, Ka katrā ziedā bite san. Un laba noskaņa ir man, Kad taureņi te lido pilnā sparā, Un jaukai vasarai nav gala. |
Un, kad tai līdz pusei ticis, Paskatos pār plecu kreiso. Un tad žigli kājās lecu, Jo no saites vaļā sprucis Kaimiņmājas āzis Bucis. Iebļaujos es balsī skaļā. |
| Te pēkšņi, kā zibens skaidrā dienā, Skan mammas sauciens sētā: Mīļo draudziņ, žigli nāc, Ātrāk dārzu ravēt sāc! Lai burkāndobēs garās Ātri tīrību var manīt! |
Āzis blēj un bārdu krata. |
Jautrība |
Visu dienu spoki jautrojās, Visu dienu velni jautrojās. Visi, visi jautrojās, Tāpēc jautrojos es arī. |
| Jautrība ir laba lieta, Jautrība ir jautra lieta. Ja tu visu dienu jautrosies, Tad tev bēdas izzudīs. |
Mīļā jautrība! Labā jautrība! Visu dienu tevi gaidu! Tāpēc lūdzu, lūdzu, nāc! |
Pārsteigums |
Māsa mani ved, Ved mani dziļā klusumā. Un tad es ko ieraugu jauku Un pārsteigumā pieri raucu. |
| Tas notika tā- Vai varat iedomāties kā? Es ieskrienu istabā, rau, Mana māsa saka: "Čau!" |
Tup mana pīle. Tai pīlēniņu apkārt daudz. Nu man sētā liela saime. Ak, cik tā ir liela laime! |
Vasarā |
|
| Šovasar man jautri bija, Lietus lāses pāri lija. Šūpolēs es šūpojos, Augstu kokos lūkojos. |
Jūrā braucu laiviņā, Tā kā citi vanniņā. Katru dienu jautri gāja, Mamma, tētis tikai rāja. |
Kaķis Vinnijs |
Viņš staigā pa brūnu taku Un nevar atrast lielo aku. Tas meklē aku arvien, Tas lepnam kaķim nepiedien. |
| Ir saulains vasaras rīts, Viss vienā miglas palagā tīts. Mans kaķis Vinnijs Zaļā zālē vīts. |
Pieliekot tas milzum pūļu, Beidzot atrod lielo aku Un aizsoļo uz māju Pa to pašu taku. |
Jautrā diena |
Ēdām konfetes un kūkas, Augļus, dārzeņus un ogas, Limonādi arī dzērām, Bet visvairāk- smējām! |
| Vakar man bij' jautra diena, Visi radi brauca ciemā. Dejojām un lēkājām, Sraidījām un dziedājām. |
Un tad visi projām brauca, Un "Atā!"- mums visi sauca. Nākošnedēļ gaidīsim Un mēs atkal smaidīsim. |
Draudzība |
Nu mēs lecam, Nu mēs skrienam, Nu mēs abi vingrojam, Savus muskuļus trenējam.! |
| Es eju uz stadionu. Ceļā satieku Edgaru. Es ar viņu runāju, Kamēr klāt pie mērķa ar. |
Vakarā, kad saule riet, Tad mums laiks uz mājām iet. Edgars dodas uz austrumiem, Manas mājas ir uz rietumiem. |
Prātā smiekli nav vairs man |
Ārā saulīte vēl smaida, Skola nu jau visus gaida. Soma, čības, grāmatas Vai kā negribas vēl tās! |
| Vasara, kad iet uz galu, Soma, čības, grāmatas Tad ir vajadzīgas man. Tikai prātā nav man tās! |
Pirmā skolas diena jauka- Puķes, bučas- smaidi vien! Bet, kad ieraugu es grāmatas, Prātā smiekli nav vairs man. |
Mežā /Edgars Grinbergs, 4.a kl., Engures vsk./ |
|
| Mežā lieli, gari koki. tajos apmaldīties nav vis joki. Tas ir dziļš un tumšs kā aka, Sausām skujām piebirst katra taka. |
Zaļās sūnās sēnes snauž, Lazdās vāverītes riekstus grauž. Tā kā dziesmu karos Pulcējas tur putni koku zaros. |
| Sārtas ogas visur spīd, Aliņās tur peles īd. Un zem tumšām eglēm zaķīt's guļ, Augstā priedē dzenis kaļ. |
Un, kad mežā paliek klusu, |
Varavīksne |
Tur, vau, vau! Kas nav? Kas nav? Skaties debesīs jau! Varavīksne rājas! |
| Sunītis rēja, Aitiņa blēja, Saulīte smēja, Meitiņa skrēja. |
Septiņas krāsas, Varavīksnes māsas Nebēdīgu deju sāk, Pirms lietutiņš atkal nāk. |
Kur pēdējā sēne? |
|
| Bērzlapīte sūnās, Lapeglīte dūnās! Sūnas kur? Dūnas tur! |
Pārnāk ledi, Sanāk medi. Diega sniedzinjsh stāja, Segu miedzinjsh klāja! |
Rudens aiziet |
|
| Sūnās bērzlapītei jāguļ, Dūnās lapeglīte neguļ. Pāri upei ledus nāk, Pienā medus jāj. |
Lapas šņāc, Zariņi krakšķ! Sēnes vairs neaug, Bet ēnām jāaug! |
Pīlīte- vārdā Zīlīte |
|
| Maza pīlīte, Vārdā Zīlīte gaidīja rudeni- Pudeni. Anniņa maisīja, Putraimus kaisīja Rudens atnāca, patnāca. |
Tad nāca ziema- Piema. Pīlīte slidoja, Zīlīte plidoja. Tāda bija pīlīte, Vārdā Zīlīte. |
Rudenī |
Kriksis krāso lapas sārtas, Rīķis- dzeltenas un zaļas. Oranžās lai krāso Niķis, Dzeltenās jau glezno Ciķis. |
| Kokiem lapas lēni krīt, Rūķiem jāsāk rosīties tūlīt. Jāsāk dabu izdaiļot, Kokiem lapas nokrāsot. |
Darbi visiem labi sokas, Netīras tik visiem rokas. Visu dienu strādājuši, Pamatīgi noguruši. |
| Rūķiem darba pilnas rokas, Jāpaskatās, kā tiem sokas. Mazais rūķis nēsā krāsu Un vēl auklē savu māsu. |
Vakarā tie darbu beidz |
Par horoskopiem |
Vēži rokas dūņās zaļās, Zivis peld pa upi prom. Mežāži un auni badās, Ūdensvīrs pa upi- Medī rokās dvīņus šos. |
| Teleskopi, eskolopi, Skopi, skopi, skopi. Teleskopi, eskolopi, Varbūt arī horoskopi? Palīdziet man atrast šos! Kur, lai meklē? Kur, lai rok? |
Jaunava pa ceļu skrien, Skorpions tai pakaļ lien. Svari sēž uz vērša ragiem, Lauva projām aizjoņo. Strēlnieks pakaļ aizauļo. Kā lai noķer visus šos- Horoskopus bēgošos? |
Rudens |
Zelta lapas zālē mirdz, Laistās tās kā sniega pārslas Rīta rasas Sudrabainos pilienos. |
| Rudens klāt, lietus līst. Lietus līst un līst... Dārzos dālijas jau vīst, Kokiem lapas birst. |
Sāk auksti vēji plūst, Atvasaras skaistums grūst. Drīz jau bargā ziema būs, Auksts un drēgns ārā kļūst. |
Rudens |
|
| Rudens nāk, Rudens nāk, Ķirbji lēkā, Augļi lec. |
Kabači un gurķi, Pupas un zirņi, Visi draugi kopā sēž. Kad nu jāsteidz pagrabā, Tad visi manā vēderā. |
Rudentiņ |
|
| Rudentiņ, rudentiņ, Uzklāj lapu paladziņ, Es uz tava paladziņ Dienu nākšu spēlēties, Dienu nākšu draiskoties. |
Nāc, nāc rudentiņ Uzklāj lapu paladziņ, Rudentiņ, Rudentiņ... |
Mežs |
Rūķiem patīk sēņot, Dažreiz arī blēņot. Dar' tie lielas palaidnības, Arī darbus noderīgus. |
| Dziļā mežā rūķi aug. Arī sēnes tur aug. Mušmires ir sarkanas, Baravikas- brūnganas. |
Rūķu mežā daudz ir māju, Katra stāv uz savu kāju. Katrai ir par skurstenim Un uz tā pa smukulim. |
Zelta rudens |
Strazdiem acis spīdēt sāk, Lielais rudens mielasts klāt. Košas, košas pīlādžogas Mežmalā jau sārtojas. |
| Zelta rudens klāt, Salna lapas krāsot sāk. Tās sakrāsotas brūni dzeltenīgas, Protams arī sarkanīgas. |
Tur zelta rudens nāk, Un kokiem lapas dzeltēt sāk. Pīlādžogās putnu bari, Dažreiz notiek tur ar' kari. |
Sunītis Funītis |
|
| Reiz dzīvoja mazs sunītis, Viņa vārds bij' Funītis. Viņam bija lielas acis, Puķu dobi viņš bij racis. Kādu dienu te viņš skatās, Izpletis šis acis platās: Izārdīta puķu dobe! |
Tad nu viņš iebrēcas, Visa sēta ieskanas. Viņam māte iznāk ārā. Visi radi sanāk barā. Tad nu visi prasīt sāk... Nabaga Funītis apjuka Un viņš istabā ieskrēja. |
. . . |
Pienenes ir dzeltenas, Mārtiņrozes krāsainas. Saulespuķes garas meitas, Tām ir lielas garas kleitas. |
| Man ļoti patīk zaķīši, Tie ir kā mazi kaķīši, Mani draugi zaķīši, Citiem bērniem kaķīši. |
Rudenī tās gulēt ies, Pavasarī modīsies. Manā dārzā aug tās ātri, Ziediņi tām visām sārti. |
Pavasaris |
Uzzied pavasara ziedi Stāv kā zilie sniegi. Saplaukst koki, zaļās pļavas, Atmostas arī gravas! |
| Pavasaris, pavasaris, Atkal klāt ir pavasaris Visi viņu vēro, Dažreiz arī sēro. |
Nu tik sākas dzīve! Jūtamies mēs brīvi. Atpūtai daudz laika mums. Pavasara sveiciens Jums! |
Notikums kūtī |
Aizgaldā, kur cūkas knosās, Dzirdēt var kā vistas rosās. Govs vēl staigā, ēd tik sienu, Lai var cālim dāvāt pienu. Salmos guļ tur kaziņa, Arī tā vēl maziņa. |
| Šodien kūtī liela diena, Cāļukam ir dzimšan's diena. Visi nāks un apsveiks to- Skatīs olu izdēto. Vista raibu olu dēja, Mīļu cāli izperēja. |
Pīlei puķe knābītī, Dāvinās to cālītim. Apsveicēju pulks ir liels, Visiem ir par bērniem prieks. |